Padomju impērija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Padomju impērija ir neformāls nosaukums, ko attiecina gan uz pašu PSRS, gan tās pēckara ietekmes zonu, kuras kodolu veidoja komunistiskās Austrumu bloka valstis. PSRS Trešo pasauli uztvēra kā vietu, kurā sacensties par ietekmi ar Rietumvalstīm, galvenokārt ar ASV, un ar komunistisko Ķīnu. Padomju vadītāji arī cerēja, ka vismaz dažās valstīs varētu izveidoties marksistiski režīmi.[nepieciešama atsauce] Savu lielāko globālo ietekmi Padomju impērija sasniedza Leonīda Brežņeva varas pēdējos gados.
Laikā no 1955.-1968. gadam ieročus piegādāja 4,5 miljardu USD vērtībā, no 1966.-1975. gadam 9,2 miljardu USD vērtībā, 1978.-1982. gadā 35,4 miljardu USD vērtībā. Aizvien mazāku ieroču daļu piegādāja par pusvelti draudzīgiem režīmiem, pārvēršot to par valsts peļņas avotu.[1]
Uzstājoties PSKP 25. kongresā Brežņevs paziņoja, ka PSKP atbalsta pasaules apspiesto ļaužu cīņu par brīvību. Sniedzot šo atbalstu, PSRS nevēloties iegūt īpašu labvēlību, politisko ietekmi vai militārās bāzes.[2] 1977. gadā pieņemtās PSRS konstitūcijas 28. paragrāfs definēja, ka PSRS ārpolitika ir virzīta uz to, lai nostiprinātu komunisma celtniecību PSRS, pasaules sociālistisko kustību, nacionālās atbrīvošanas kustību un vienlaikus panāktu pilnīgu atbruņošanos, agresīvo karu izbeigšanu un mierīgu valstu līdzāspastāvēšanu, neskatoties uz to politisko sistēmu.[2]
Brežņeva varas laikā PSRS noslēdza ieroču piegādes līgumus par daudziem miljardiem dolāru, galvenokārt ar Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Noslēgtie kontrakti dažādu, galvenokārt politisku iemeslu dēļ, dažkārt tika lauzti. PSRS ieroču iegādei piedāvāja izdevīgus ilgtermiņa līgumus ar zemiem procentiem, līgumi bieži tika pagarināti. Dažos gadījumos tika pieprasīta samaksa skaidrā naudā. Daudzas valstis, kuru nelielās armijas ne ar vienu netaisījās karot, ieročus iegādājās prestiža dēļ un lai nodrošinātos ar PSRS politisko atbalstu. PSRS nebija svarīga klientvalstu režīma ideoloģiskā tīrība, tā bieži uzturēja labas attiecības ar valstīm, kurās vietējās komunistu partijas tika apspiestas. Tā kā ar PSRS sabiedrotie režīmi gandrīz vienmēr bija nedemokrātiskas diktatūras, pastāvēja risks, ka klientvalstī var notikt jauns apvērsums. Galvenā tirdzniecība notika ar ieročiem, kurus PSRS bija gatava pārdot neierobežotos daudzumos. Iepērkot aizvien sarežģītākus un modernākus ieročus, klientvalstis bija spiestas akceptēt arī padomju instruktorus, kas uzņēmās apmācīt vietējās armijas to lietošanā. Klientvalstis ātri saprata, ka PSRS nav spējīga veicināt tirdzniecību un ekonomisko attīstību, ko piedāvāja Rietumvalstis.[3]