Komanči
From Wikipedia, the free encyclopedia
Komanči (pašnosaukums: nʉmʉnʉʉ) ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas dzīvo Lielo līdzenumu dienvidu daļā. Tās plašā vēsturiskā teritorija bija pazīstama kā Komančērija un mūsdienās aptver Ņūmeksikas austrumus, Kolorādo dienvidaustrumus, Kanzasas dienvidrietumus, Oklahomas rietumus un lielāko Teksasas ziemeļu daļu. Gandrīz izmirusī komanču valoda pieder jūtu-acteku valodas saimei. Mūsdienās tajā spēj saprasties tikai aptuveni 1% komanču.
Komanču portreti. | |
Visi iedzīvotāji | |
---|---|
14 700[1] | |
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
Oklahoma | |
Valodas | |
angļu, komanču | |
Reliģijas | |
kristietība, Amerikas pamatiedzīvotāju baznīca | |
Radnieciskas etniskas grupas | |
šošoni | |
Vairāk nekā 150 gadus komanču jātnieki bija "dienvidu līdzenumu valdnieki". Viņu nežēlīgie sirojumi iedzina bailes citām līdzenumu ciltīm, meksikāņu ciematu iedzīvotājiem un amerikāņu kolonizatoriem. Pastāvīgie kari, bet jo īpaši eiropiešu ievazātās slimības katastrofāli samazināja komanču skaitu. 18. gadsimta beigās bija ap 45 000 komanču, 1834. gadā to skaits bija sarucis līdz 15 000—20 000, bet 1901. gadā no kādreiz tik varenās cilts bija atlikuši tikai 1000 pārstāvju. Mūsdienās komanči ir apvienojušies komanču nācijā. To lielākā daļa dzīvo Oklahomas dienvidrietumos. Daudzi komanči ir lauksaimnieki un rančo īpašnieki.
Iespējams, latviski tulkotajā literatūrā komanču vārds pirmo reizi parādās 1971. gadā izdotajā Tomasa Maina Rīda romānā "Jātnieks bez galvas". Rakstnieks tajā piemin daudzu teksasiešu vidū tolaik valdošo viedokli, ka "Teksasā nav nekā briesmīgāka par komančiem". Grāmatā "Baltais virsaitis. Ziemeļmeksikas leģenda". (latviski pirmo reizi izdota 1984. gadā) Mains Rīds komančus nosauc par "lielu, varenu un brīvu indiāņu cilti".