Likums
valsts varas augstākās institūcijas apstiprināts vispārējs un obligāts noteikums / From Wikipedia, the free encyclopedia
Likums ir likumdevēja vai citas valsts varas augstākās iestādes normatīvais akts, kam piemīt vislielākais juridiskais spēks. Likums tiek izdots, pamatojoties uz konstitūciju noteikto kārtību. Būtiski ir arī tas, ka ar likumu tiek regulētas svarīgākās sabiedriskās attiecības. Likumdevējs ar likumu izsaka tautas gribu. Likumiem normatīvo aktu sistēmā ir iedalīta galvenā vieta. Lai izpildītu likumus, tiek izdoti likumpamatotie akti, kurus izdod uz likumu pamata. Tā kā likumi ieņem galveno vietu normatīvo aktu sistēmā, tad tiem piemīt arī augstākais juridiskais spēks. No tā izriet tas, ka visiem pārējiem normatīvajiem aktiem ir jāatbilst likumiem un tie nedrīkst būt pretrunā ar tiem. Lai grozītu vai atceltu likumu, iestādei, kas izdevusi likumu, ir jāizdod likums, ar kuru tiek grozīts vai atcelts iepriekšējais likums. Latvijā likumus izdod Saeima (parlaments).
- Šis raksts ir par noteikumiem, kuri nodrošina kārtību dažādās sfērās. Par citām jēdziena likums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Likums tiek dēvēts arī par "noteikumu sistēmu",[1] par "interpretējamu konceptu",[2] par "autoritāti"[3] taisnīguma ieviešanai, lai saskaņotu cilvēku savstarpējās intereses, un pat par "pavēli, ko balsta draudi pielietot varu".[4] Tomēr ne vienmēr iespējams piespiest ievērot likumus ar varas palīdzību - īpaši starptautisko attiecību gadījumos. Lai kā arī likumu dēvētu, tas funkcionē kā viens no nozīmīgākajiem sabiedrību organizējošajiem spēkiem.