Diktatūra
autokrātiska valsts pārvaldes forma, kurā vara pieder diktatoram / From Wikipedia, the free encyclopedia
Diktatūra (latīņu: dictatura — ‘teikšana’) ir autokrātiska valsts pārvaldes forma, kurā vienam cilvēkam vai šauram cilvēku lokam pieder neierobežota vara. Politiskās norises valstī kontrolē diktators un to palīdz paveikt iekšējs un pietuvināts elites loks, kas sastāv no padomdevējiem, ģenerāļiem un citām augsta ranga amatpersonām. Diktatora vara tiek nodrošināta, ietekmējot un nomierinot iekšējo loku, kā arī apspiežot jebkuru opozīciju, piemēram sāncenšu politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos. To paveic ar militāru un politisku spēku. Diktatūras ir autoritāras vai totalitāras. Visbiežāk sastopamie diktatūru veidi ir militārā diktatūra, vienpartijas sistēma un autokrātija vai personības kults, kā arī absolūtā monarhija.
Termins ‘diktatūra’ radās Romas Republikā, kad valstsvīram tika piešķirta absolūta vara, lai tiktu galā ar kādu ārkārtas situāciju.[1] Pirmās militārās diktatūras radās Japānā, it īpaši, sjogunu valdīšanas laikā, bet Eiropā pirmā militārā diktatūra bija Anglijā, Olivera Kromvela laikā. Mūsdienu diktatūras radās 19. gadsimtā, kad Eiropā izplatījās bonapartisms, tas ir, Napoleona Bonaparta un viņa sekotāju politiskā ideoloģija, bet Latīņamerikā tā sauktie kaudiljo (caudillo). 20. gadsimtā Eiropā uzplauka fašima un komunisma diktatūras. Daudzas diktatūras radās Āfrikas valstīs, kuras viena pēc otras ieguva neatkarību laika posmā no 1950.-tajiem līdz 1975. gadam.