Livonijas ordenis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā (latīņu: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija autonoms[1] Vācu ordeņa un Vācu ordeņa valsts atzars Livonijā, kuru Ordeņa mestrs Hermans Balke izveidoja pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.[2] Veidoja lielāko daļu no vēsturiskās Livonijas un Livonijas Konfederācijas zemēm.
|
1236. gadā Livonijas ordenim tika piešķirts Svētās Marijas karogs, ko tas zaudēja Aizkraukles kaujas laikā 1279. gadā. 1502. gadā viens no spējīgākajiem Livonijas ordeņa mestriem Valters fon Pletenbergs sakāva Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera. Pēc Vācu ordeņa sekularizācijas Prūsijā, un Prūsijas hercogistes izveidošanās, Livonijas ordeņa mestrs atbrīvojās no savas nominālās atkarības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram cenšoties sekularizēt savu varu, tiek noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija.
Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņa teritorijā pastāvēja 11 komturijas (komturejas) - Rīgas komturija, Aizkraukles komturija, Siguldas komturija, Daugavgrīvas komturija, Ventspils komturija, Kuldīgas komturija, Jelgavas komturija, Dobeles komturija, Cēsu komturija, Alūksnes komturija un Daugavpils komturija, kā arī piecas fogtijas (fogtejas) - Bauskas fogtija, Grobiņas fogtija, Kandavas fogtija, Rēzeknes fogtija un Sēlpils fogtija. Komturi bija pārvaldnieki svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajās komturijās. Fogti bija pārējo ordeņa piļu un pilsnovadu pārvaldnieki.